Klusā vedekla

Narimans Džumajevs

Klusā vedekla

Narimans Džumajevs ir ievērojams, oriģināls rakstnieks un scenārists, frontinieks. Viņš ir viens no spilgtākajiem padomju laika turkmēņu literatūras pārstāvjiem, PSRS Rakstnieku savienības biedrs kopš 1957. gada. 1961. gadā viņš absolvēja Augstākos literāros kursus Gorkija Literārajā institūtā Maskavā. Rakstnieka liktenis nebija viegls, ne vienkāršs. Agri zaudējis vecākus, viņš tika audzināts bērnunamā Halačas ciemā Lebapas velajatā. Pēc pedagoģiskās koledžas absolvēšanas viņš strādāja par skolotāju lauku skolā, līdz sākās Lielais Tēvijas karš. 1943. gadā, 17 gadu vecumā, brīvprātīgi pieteicās frontē. Viņš piedalījās Ukrainas, Bulgārijas, Rumānijas, Dienvidslāvijas, Ungārijas atbrīvošanā. tika ievainots.  piešķirtas medaļas "Par drosmi", "Par uzvaru pār Vāciju". Cilvēki un valstis tiek vērtētas pēc to rakstnieku darbiem, zinātnieku sasniegumiem, mākslinieku gleznām un filmām, kas nes augstas mākslinieciskās un morālās vērtības. Cilvēkos ir iespējams izkopt labākās īpašības, ja mēs novērtējam mūsu rakstniekus, dzejniekus, māksliniekus un zinātniekus no visa iepriekšējā vēstures perioda, gan tāla, gan nesena.

Bagātīgā dzīves pieredze, zināšanas par savu un citu tautu vēsturi ļāva Narimanam Džumajevam analizēt vēstures notikumus, balstoties uz zinātnisku pieeju. To visu viņš izlaida caur savu dvēseli, aso prātu un sirdi. Savu literāro karjeru viņš sāka ar krievu klasikas darbu tulkojumiem dzimtajā valodā - Gogoļa, Čehova, Tolstoja, Gorkija, Ļermontova un citu rakstnieku darbiem.

Narimana Džumajeva pirmie stāsti, kas sarakstīti studiju gados, tika publicēti republikāniskajos laikrakstos un žurnālos un uzreiz piesaistīja lasītāju uzmanību. 1956. gadā tika publicēta rakstnieka pirmā grāmata "Baltā papele", kurā bija iekļauti vairāki īsie stāsti un novele. Vēlāk iznākušie stāstu krājumi "Piena ceļš" (1958), "Kijas" (1960), "Klusā vedekla" (1962) parādīja, ka turkmēņu literatūrā ir ienācis, pareizāk sakot, ielauzies interesants, oriģināls prozas rakstnieks ar asu aci un spēju iedziļināties cilvēka psiholoģijā. Stāsti "Klusā vedekla" un "Karavāna dodas uz zvaigznēm" tika tulkoti daudzās PSRS un ārvalstu tautu valodās (angļu, franču, lietuviešu, ukraiņu, tadžiku u.c.) un atnesa autoram starptautisku slavu. Stāsts "Klusā vedekla" saņēma žurnāla "Tautu draudzība" balvu. Pēc tā motīviem uzņemta tautā iemīļota tāda paša nosaukuma komēdija. N. Džumajeva darbi ir daudzšķautņaini savā ideoloģiskajā un tematiskajā diapazonā. Ja stāsti "Klusā vedekla", "Tukšais šāviens", "Kijas", "Dzīves gads", "Četrdesmit dienas, četrdesmit naktis" stāsta par mūsdienu dzīvi, tad stāsti "Kara uguns", "Duelis", "Atriebēji", "Aidogdi Tahirovs" ir veltīti Lielā Tēvijas kara tēmai, Dzimtenes aizstāvju varonībai. Frontes karavīru tēli ir kopēti no viņa paša un viņa frontes draugiem. Un stāstā "Piena ceļš" ("Karavāna brauc pa zvaigznēm"), romānos "Džeihuns", "Province" tiek stāstīts par republikas veidošanās gadiem. Pēc viņa lugām "Zelta zvaigzne" un "Līdzeklis mīlestībai" tika iestudētas izrādes Ašgabatas un Čardžou teātros. Narimans Džumajevs bija daudzpusīga, vispusīgi attīstīta personība: viņam bija dziļas zināšanas vēsturē, filozofijā, literatūrā, kultūrā un ekonomikā. Viņu interesēja arī senā vēsture un arheoloģija. Tas viss atspoguļojās viņa darbos. Viņam bija daudz draugu starp rakstniekiem un dzejniekiem no dažādām Padomju Savienības republikām, kultūras un zinātnes darbiniekiem. Īpaši jāatzīmē viņa ilggadējā draudzība ar K. Kurbanņepesovu, K. Tangrikuļevu, J. Durdjevu. Ar slaveno rakstnieku Viktoru Astafjevu viņš iepazinās Augstākajos literārajos kursos Maskavā. Viņus saveda kopā likteņu sarežģītība un kopīgā frontes pagātne. No rakstnieka meitas memuāriem: "Tēvs bija labs ģimenes cilvēks, mīlēja mūsu māti, viņas sasniegumus, dievināja savus bērnus, kuriem veltīja daudz laika un rūpju, bērnībā sacerēja mums pasakas un stāstus. Viņa sabiedriskums, šarms, dzīvespriecīgais raksturs piesaistīja cilvēkus, un tāpēc viņam bija daudz draugu. Vasarā rakstnieku savienības vasarnīcā bieži pulcējās radošās elites pārstāvji, un mūzika, dzeja un labsirdība skanēja līdz rītam. Mēs, bērni, bijām vispateicīgākie klausītāji." Narimans Džumajevs nomira 1984. gadā savu radošo spēku plaukumā. Daudzas rakstnieka ieceres palika nepabeigtas, tostarp romāns "Parfija", kura pirmā daļa tika publicēta žurnālā "Karakum" 1995. gadā. Narimans Džumajevs bija savas tautas dēls, kurš savos darbos atspoguļoja tās garu, likteni, vēsturi, raksturu. Un tas ir labākais mantojums nākamajām paaudzēm.

Latvijas Valsts Izdevniecība Rīgā 1964

S (Turkm) Dž 930

Tulkojis Valdis Grēviņš Vāku un titulu zīmējis Mihails Vaņins

Noskanējis grāmatu un  failu izveidojis Imants Ločmelis

Yandex – GRĀMATAS -