Velss Herberts Скачать все книги 8 Количество книг
Жанр в блоке книги Социальная Фантастика
DIEVU EDIENS
Herberts Velss
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA 1976
No angļu valodas tulkojušas R. KOKA un R. RUNCE V. VISOCKA zīmējumi
Izdota saskaņa ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevniecību padomes lēmumu
šai izdevumā publicētais Velsa romāns «Dievu ēdiens» tāpat ir spilgts sociāli filozofiskās fantastikas paraugs. Divu zinātnieku sintezētā brīnišķīgā barība, kas veicina visu dzīvo organismu pastiprinātu augšanu (mūsu dienās tādas vielas dēvē par augšanas stimulatoriem), pārvērš kādu pussimtu jauniešu milžos. Jaunie milži pārspēj parastos ļautiņus garīgajā attīstībā tikpat stipri kā fiziskajā. Simbolika te ir skaidra. Jaunajos milžos iemiesoti cilvēces veselīgie, augošie, progresīvie spēki, cilvēces cēlās jūtas un gaišais prāts, kas cenšas atbrīvoties no gara tumsības, sīkmanības un sociālās netaisnības žņaugiem. Un gluži dabiski, starp šīm abām pasaulēm — jauno, augošo un veco, iznīcībai nolemto — notiek sadursme.
Šai sakarā, šķiet, nebūs lieki atzīmēt kādu daudzkārt novērotu literārās daiļrades procesa īpatnību. Herberts Velss, kā zināms, bija fabiānis. Un fabiāņu biedrība apvienoja tos angļu sociālistus, galvenokārt no inteliģences aprindām, kuri par vislietderīgāko uzskatīja nogaidīšanas taktiku. Šie cilvēki noliedza revolucionāras rīcības nepieciešamību. Viņi ticēja, ka sociālismu var sasniegt, pārliecinot un audzinot cilvēkus, propagandējot sociālisma idejas un apvienojot to piekritējus. Taču, par spīti šai būtībā reformistiskajai pozīcijai, Velss savos romānos — gan «Dievu ēdienā», gan arī citos — rāda, ka antagonistisko šķiru pretrunas neizbēgami pāraug bruņotos konfliktos. Acīmredzot mākslas spēks, tās iekšējā loģika ir tik neatvairāmi, ka ved jebkuru īstu mākslinieku daudz tuvāk dzīves patiesībai, nekā viņš saskaņā ar savu politisko pārliecību ir gribējis iet.
Herberts Velss ir atstājis bagātu literāro mantojumu, kas dziļi ietekmējis un, jādomā, ietekmēs vēl ne vienu vien lasītāju paaudzi. Un tas šķiet gluži dabiski, jo Velss ir ne vien domātājs, kam dziļi rūp cilvēces likteņi, bet arī brīnišķīgs stāstītājs — spraiga sižeta meistars, kura stāstos un romānos sastopam gan traģiskus konfliktus, gan humoristiskas situācijas, gan reljefi veidotus raksturus, gan neaizmirstamas monumentālas ainavas.
Pēckara gados latviešu valodā jau izdoti Velsa romāni «Laika mašīna», «Neredzamais cilvēks», «Doktora Moro sala», «Pasauļu karš» un «Kad gulošais mostas». Tagad tiem piebiedrojas «Pirmie cilvēki uz Mēness» un «Dievu ēdiens». Gribas cerēt, ka šī grāmata vēl vairāk pastiprinās mūsu lasītāju interesi par izcilā angļu fantasta spilgtajiem, aizraujošajiem sacerējumiem.
A. LĪDUMS
Жанр в блоке книги Социальная Фантастика
ДЂRSTA MORO SALA
Herberts Velss
LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECДЄBA RДЄGДЂ -1963
TulkotДЃji: JЕ«lijs Aldermanis, Valija BrutДЃne.
MДЃkslinieks V. Grants
Herberts Džordžs Velss (1866—1946)
FantДЃzijas drosmД«gДЃ trauksme, sapЕ†i par dabas spД“ku paВkДјauЕЎanu cilvД“kam nekad nav tik cieЕЎi saauduЕЎies ar konkrД“tiem zinДЃtnes sasniegumiem kДЃ musu dienДЃs — kosmisko lidojumu laikВmetДЃ. Un nekad nav tik spilgti un uzskatДЃmi pierДЃdД«jies, cik daudz var panДЃkt zinДЃtne, ja to nekavД“ ЕЎД·iru pretrunas. Tad tДЃ spД“j iekarot kosmosu, atbrД«vot atomenerДЈiju, kalpot progresam, tehВnikas attД«stД«bai.
Par tДЃdu atraisД«tu, varenu zinДЃtni sapЕ†oja lielais angДјu progreВsД«vais rakstnieks H. DЕѕ. Velss, un zД«mД«gi, ka tieЕЎi uzvaroЕЎДЃ sociВДЃlismДЃ zemД“ viЕ†a sapЕ†i raduЕЎi spilgtu apstiprinДЃjumu.
Herberta Velsa daiДјrade ir loti daudzveidД«ga un plaЕЎa. ViЕ†ЕЎ uzrakstД«jis ap 40 romДЃnu, Дјoti daudz stДЃstu, filmu scenДЃrijus, publicistiskus rakstus, rokas grДЃmatas bioloДЈijДЃ un vД“sturД“. VispoВpulДЃrДЃkie ir viЕ†a zinДЃtniski fantastiskie darbi. TДЃpat kДЃ Svifta В«Gulivera ceДјojumiВ», Dcfo uzЕ†Д“mД«gais Robinsons KrЕ«zo un Zila Verna darbi, arД« Velsa fantastiskie romДЃni aizvien saista un valВdzina jauno lasД«tДЃju. Tie rДЃda, ka pasaule ir ne vien brД«numu pilna kДЃ pasaka, bet arД« izpД“tДЃma un iekarojama, izzinДЃma un izdibiВnДЃma, mainДЃma un labojama.
Velsa stДЃstД«jumam ir Д«paЕЎa ievirze. BЕ«dams viens no pirmaВjiem zinДЃtniekiem, kas ienДЃk daiДјliteratЕ«rДЃ, viЕ†ЕЎ ne tikai aizrauj ar saistoЕЎu fabulu, bet vienmД“r rosina domu, zinДЃtniskus meklД“Вjumus. TanД« paЕЎДЃ laikДЃ viЕ†a darbi rДЃda rakstnieka atsaucД«go sirdi, viЕ†a dzД«vo interesi par cilvД“ces likteni, patiesДЃs rЕ«pes par cilvД“ku sabiedrД«bas nДЃkotni un pauЕѕ gaiЕЎu ticД«bu ЕЎД«s sabiedrД«bas progreВsam. Velss neЕЎaubД«gi ticiHinДЃtnes attД«stД«bai. Par savu romДЃnu В«Kad pamostas guДјoЕЎaisВ»' viЕ†ЕЎ raksta, ka aprobeЕѕojies tikai ar to, ko pats uzskata par iespД“jamu, taДЌu izsaka pДЃrliecД«bu, ka cilvД“ces prДЃta sasniegumi bЕ«s daudz varenДЃki nekДЃ tie, ko viЕ†ЕЎ attД“lojis. SДЃda pieeja zinДЃtnei gluЕѕi nemanot savaldzina jaunatni. VД“l jo vairДЃk saistoЕЎus viЕ†a darbus padara Velsa mД«lestД«ba uz dzД«vi visДЃs tДЃs izpausmД“s. В«DzД«ve man vienmД“r ЕЎД·itusi ДЃrkДЃrtД«gi inteВresanta, tДЃ drausmД«gi valdzinДЃja mani, tДЃ piepildД«ja manu apziЕ†u ar tД“liem un idejДЃm, un es jutu, ka tas viss jДЃatdod atpakaДј dzД«vei. Es mД«lД“ju dzД«vi, un mД«lu to aizvien vairДЃk,В» tДЃ viЕ†ЕЎ raksta priekЕЎВvДЃrdДЃ savu darbu pirmajam izdevumam krievu valoda.
Rakstnieka nozīmi, viņa aso skatienu, daudzpusību un drosmi varam novērtēt vēl labāk, ja atceramies tā laika vēsturiskos un politiskos apstākļus.
Velss parДЃdД«jДЃs literatЕ«rДЃ XIX gadsimta beigДЃs, imperiДЃlismДЃ sДЃkuma posmДЃ AnglijДЃ. Tehnikai attД«stoties, strДЃdnieki grimst arВvien dziДјДЃk nabadzД«bДЃ. Notiek virkne streiku un demonstrДЃciju. ImperiДЃlistiskДЃs Anglijas koloniДЃlДЃ politika tautu iegrЕ«Еѕ bЕ«ru kara, kas atnes zaudД“jumus un cieЕЎanas.
IdeoloДЈiskajДЃ frontД“, arД« literatЕ«rДЃ, iezД«mejas divas reakcionДЃВras lД«nijas: viena novirzДЃs uz dekadenci, antihumДЃnismu, neticД«bu cilvД“ka prДЃtam. Te visspД“cД«gДЃkais pДЃrstДЃvis ir Oskars Vailds. OtrДЃ ar Radjedu Kiplingu priekЕЎgalДЃ slavina imperiДЃlismu, ЕЎovinismu, aizstДЃv Anglijas koloniДЃlДЃs tieksmes. TДЃpД“c jo liela nozД«me ЕЎai laikДЃ ir godД«giem, progresД«viem rakstniekiem, kas nepakДјaujas ЕЎiem noskaЕ†ojumiem, bet no kritizД“tДЃja reДЃlisma pozД«cijДЃm drosВmД«gi atsedz imperiДЃlisma vainas, aizstДЃv humДЃnismu, cildina cilВvД“ka spД“jas. ViЕ†u vidЕ« Velss ieЕ†em nozД«mД«gu vietu.
Savos stДЃstos un romДЃnos Velss spilgti parДЃda kapitДЃlistisВkДЃs sabiedrД«bas trЕ«kumus, izsmД“j angДјu burЕѕuДЃzijas aprobeЕѕotД«bu, tajДЃ paЕЎДЃ laikДЃ cildinДЃdams prДЃta nozД«mi cilvД“ces progresa ceДјДЃ.
Oskars Vailds, vilinДЃdams cilvД“ku tД«ra skaistuma pasaulД“, sludinДЃdams В«mДЃkslu mДЃkslas dД“ДјВ», noliedz cilvД“ka prДЃta vД“rtД«bu un spД“ku, turpretД« Velsa varonis stДЃstДЃ В«ZvaigzneВ» izsaucas: В«Tu vari mani nonДЃvД“t, bet manДЃm smadzenД“m ir vara pДЃr tevi — jДЃ, pДЃr visu universu.В» Laika ceДјotДЃjs (В«Laika maЕЎД«naВ»), nevД“rojot briesmas, drosmД«gi risina zinДЃtniskas problД“mas. Pat ikdieniЕЎД·s cilvД“ks, maza antikvariДЃta Д«paЕЎnieks (stДЃstДЃ В«KristДЃla olaВ»), zinДЃtnД“ atrod savas dzД«ves jД“gu. Velsa varoЕ†u aktД«vДЃ iejaukЕЎanДЃs mЕ«su pasaules norisД“s, viЕ†u kvД“lДЃs, paЕЎaizliedzД«gДЃs, nerimstoЕЎДЃs atziЕ†u un zinДЃВЕЎanu alkas ir izaicinДЃjums mistikas un iracionДЃlisma sludinДЃtДЃВjiem, tieЕЎiem un netieЕЎiem imperiДЃlisma aizstДЃvjiem.
KamД“r Radjeds Kiplings slavina В«dЕѕungДјu likumuВ» un ideВalizД“ angДјu В«civilizДЃcijas nesД“jusВ», kuri valda pДЃr iedzimtajiem, Velss daudzos savos darbos nesaudzД«gi parДЃda ЕЎД«s valdД«ЕЎanas brutalitДЃti.
Jau Velsa daiДјrades sДЃkumДЃ atklДЃjДЃs viЕ†a zinДЃtniski fantastiskДЃ romДЃna Д«patnД“jДЃs iezД«mes un reДЃlistiskais rakstД«ЕЎanas veids — viЕ†a zinДЃtniski fantastiskie darbi skan kДЃ patiesД«ba. ViЕ†ЕЎ iet Svifta pД“ВdДЃs, izlietodams fantastiku kДЃ kritikas metodi, saistД«dams zinДЃtnes attД«stД«bas un cilvД“ka izglД«tД«bas jautДЃjumus ar plaЕЎДЃkДЃm sociДЃlДЃm un politiskДЃm problД“mДЃm. Velss arД« konkrД“ti parДЃda zinДЃtnes likteЕ†us kapitДЃlisma apstДЃkДјos.
SavДЃ pirmajДЃ sacerД“jumДЃ В«Laika maЕЎД«naВ» (1895) viЕ†ЕЎ rДЃda, ka zinДЃtnes un tehnikas attД«stД«ba, ja tДЃ notiek kapitДЃlistu ЕЎД·iras inteВresД“s, neatvairДЃmi noved cilvД“ci pie paЕЎiznД«cinДЃЕЎanДЃs. Laika , ceДјoВtДЃjs nokДјЕ«st 802 701. gada pasaulД“ un tur sastop divus cilvД“ka paВveidus — nevarД«gos, pДЃrsmalcinДЃtos elojus un darba rЕ«Д·us mor- lokus, rupjas tumsas bЕ«tnes. Jo tuvДЃk viЕ†ЕЎ iepazД«st ЕЎos cilvД“kus, jo drausmД«gДЃki ir viЕ†a atklДЃjumi. Morloki dzД«vo tikai pazemД“, viЕ†i ir fiziski un garД«gi deДЈenerД“juЕЎies. ArД« eloji deДЈenerД“juЕЎies — zaudД“ВjuЕЎi katru interesi, alkas pД“c zinДЃЕЎanДЃm, pat aizmirsuЕЎi rakstД«t un lasД«t- PatieЕЎДЃm, intelekts В«izdarД«jis paЕЎnДЃvД«buВ». Un Laika ceДјotДЃjs saprot, ka В«ЕЎДЃds stДЃvoklis radies, pakДЃpeniski pieaugot atЕЎД·irД«bai starp kapitДЃlistu un strДЃdnieku …»
Velsa kritika ir drЕ«ma, viЕ†a satД«ra skumja. StДЃstД«juma pesiВmismu mazina paЕЎa Laika ceДјotДЃja tД“ls, viЕ†a nenogurstoЕЎais mekВlД“tДЃja gars, kДЃ arД« romДЃna epilogs, kurДЃ autors izsaka cerД«bas, ka civilizДЃcija tomД“r ЕЎadi neiznД«cinДЃs pati sevi.
Е ДЃdus lД“cienus laikДЃ un telpДЃ Velss izmanto daudzos sacerД“Вjumos.
В«Pletnera stДЃstДЃВ» jauns maДЈistrs, izdarot eksperimentu, nokДјЕ«st ДЃrpus telpas un no turienes .vД“ro mantkДЃri un alkatД«gumu, kas cilvД“kus urda uz nekrietnu rД«cД«bu. В«StДЃsts par priekЕЎdienДЃmВ» lasД«ВtДЃju aizved XXII gadsimtДЃ, kad sasniegts tД«ri vai neticams tehniВkas progress. TaДЌu visi ЕЎie sasniegumi ir pasaules monopolu rokДЃs, tie neatvieglina cilvД“ku dzД«vi — gandrД«z treЕЎДЃ dala iedzД«votДЃju ir pilnД«gi paverdzinДЃta. Sis stДЃsts sasaucas ar 1899. gadДЃ uzrakstД«to romДЃnu В«Kad pamostas guloЕЎaisВ», kas sociДЃli vД“l nozД«mД«gДЃks nekДЃ В«Laika maЕЎД«naВ». Te seviЕЎД·i spilgti un konkrД“ti parДЃdД«ta burЕѕuДЃziskДЃ sabiedrД«ba savДЃ galД“jДЃ attД«stД«bДЃ. ЕЎinД« romДЃnДЃ Velss norada ne tikai uz briesmДЃm, kas slД“pjas kapitДЃlistiskajДЃ iekДЃrtДЃ, bet attД“lo arД« cilvД“kus, kas ceДјas cД«Е†ДЃ pret to. GuДјoЕЎais atmostas pasaulД“, pДЃr kuru valda Pasaules trests ar Balto padomi priekЕЎВgalДЃ. Visi cilvД“ces sasniegumi atklДЃti vД“rsti uz to, lai tautu novestu lД«dz morloku stДЃvoklim. Bet tauta negrib to pieДјaut, tДЃ saceДјas, lai pДЃrЕ†emtu varu.
Taču tas ir vienīgais romāns, kurā Velss atzīst revolūciju. Rakstnieka pasaules uzskats ir pretrunīgs, un tas izpaužas arī viņa daiļradē. Sīs pretrunas sevišķi skaidri parādās romānā «Ārsta Moro sala» (1896).
Galvenais varonis, neparasti apdДЃvinДЃtais un enerДЈiskais ziВnДЃtnieks Moro sДЃcis darboties Д«stas, visnotaДј humДЃnas zinДЃtnes vДЃrdДЃ. Savu mЕ«Еѕu viЕ†ЕЎ veltД«jis dzД«vnieku Д·ermeЕ†a plastiskuma stuВdijДЃm, dzД«vu audu transplantДЃcijai. Moro uzsRata, ka, apbruЕ†ots ar antiseptisko Д·irurДЈiju un Д«sti izzinДЃjis augЕЎanas likumus, viЕ†ЕЎ vaВrД“tu mainД«t arД« instinktus un sliecД«bas. SabiedrД«ba atstumj ЕЎo ДЈeВniДЃlo cilvД“ku, atraida viЕ†a pakalpojumus. RezultДЃtДЃ — Moro vairs neveic sabiedrД«bai derД«gu darbu, bet ar aukstu vienaldzД«bu, ar necilВvД“cisku cietsirdД«bu turpina savus zinДЃtniskos eksperimentus viens pats. Autors parДЃda, ka zinДЃtne, kurai nav humДЃna mД“rД·a, kДјЕ«st par negatД«vu spД“ku, kas laupa pД“dД“jДЃs ЕѕД“luma un lД«dzcietД«Вbas paliekas. Un lasД«tДЃjs lД«dz ar Prendiku, kas stДЃsta mums par ДЃrstu Moro, kaut gan apbrД«no ДЃrsta vareno prДЃtu un interesi par zinДЃtni, taДЌu nodreb ЕЎausmДЃs, redzД“dams, kДЃdas sДЃpes un cieЕЎanas viЕ†ЕЎ nodara gluЕѕi aukstasinД«gi, — lai tikai apmierinДЃtu ЕЎo interesi.
TДЃ ir viena lД«nija ЕЎai romДЃnДЃ. TaДЌu ir vД“l arД« otra — galvenДЃ lД«nija. Moro no dzД«vniekiem rada puscilvД“ku pЕ«li, valda pДЃr to, iedveЕЎot viЕ†iem bailes. Lai noturД“tu viЕ†us paklausД«bДЃ, Moro liek ЕЎiem puscilvД“kiem skaitД«t Д«paЕЎus В«likumusВ» un izpildД«t baigu rituВДЃlu, kas tieЕЎi atgДЃdina misionДЃru ieviestДЃs reliДЈiskДЃs ceremonijas. SД« paklausД«ba tomД“r izrДЃdДЃs tikpat ДЃriЕЎД·Д«ga kДЃ ЕЎo dzД«vnieku cilvД“Вciskums. NogarЕЎojuЕЎi asinis, viЕ†i saceДјas pret salДЃ ieviesto kartД«bu un paЕЎu Moro nogalina.
Moro valdД«ЕЎana pДЃr puscilvД“kiem , ir baismД«ga kolonizДЃcijas karikatЕ«ra, dzД“lД«ga atbilde uz Kiplinga В«DЕѕungДјu grДЃmatuВ», kas bija iznДЃkusi divus gadus agrДЃk. LД«dz ar to romДЃnДЃ iezД«mД“ta arД« treЕЎa lД«nija — bailes no revolЕ«cijas. BЕ«dams zinДЃtnieks un humДЃnists, Velss saprot, ka kapitДЃlisms, koloniДЃlisms jДЃiznД«cina, lai cilvД“ce ietu progresa ceДјu. TaДЌu revolЕ«ciju viЕ†ЕЎ uzskata par neЕѕД“lД«gu lД«Вdzekli. Velss baidДЃs no tautas masДЃm, netic, ka tДЃs spД“tu pДЃrvaldД«t valsti, tДЃpД“c liek cerД«bas uz gudriem, kulturДЃliem zinДЃtniekiem, kas pamazДЃm mainД«tu cilvД“ka dabu un vadД«tu sabiedrД«bu.
Velss ir nesaudzД«gs kritizД“tДЃjs un atmaskotДЃjs, taДЌu, sapinies sД«kburЕѕuДЃziskos uzskatos, neliek saviem varoЕ†iem darboties ta, lai viЕ†i pДЃrveidotu sabiedrД«bu. ViЕ†i nekad neiesaistДЃs socialaja dzД«vД“. BurЕѕuДЃziskДЃ sabiedrД«ba viЕ†us ierobeЕѕo, bet viЕ†i nemД“ДЈina cД«ВnД«ties pret ЕЎiem ierobeЕѕojumiem, jo ir vientuДјi un sabiedrotos neВmeklД“ tur, kur tie atrodami — apspiestДЃs tautas masДЃs. Un tomД“r Velsa varoЕ†i iegЕ«st mЕ«su simpДЃtijas, jo viЕ†i tiecas pД“c lieluma, viЕ†u domu lidojums ir augsts.
Savus uzskatus par zinДЃtnieka stДЃvokli burЕѕuДЃziskajДЃ sabiedВrД«bДЃ Velss varbЕ«t vislabДЃk izteicis romДЃnДЃ В«Neredzamais cilvД“ksВ». Е is darbs ieЕ†em centrДЃlo vietu rakstnieka agrД«no zinДЃtniski fanВtastisko romДЃnu virknД“. Grifins, jauns zinДЃtnieks, ieguvis prasmi un zinДЃЕЎanas, attД«stД«jis savu talantu, dzД«vodams pusbadДЃ un nabaВdzД«bДЃ. ViЕ†am ne tikai jДЃcД«nДЃs ar materiДЃlajДЃm grЕ«tД«bДЃm, bet prД« jДЃsargДЃs no viduvД“jiem zinДЃtniekiem, kam skauЕѕ drosmД«gs un nepaВrasts prДЃts. TaДЌu savu atklДЃjumu, kam milzД«ga zinДЃtniska nozД«me, Grifins grib izlietot egoistiskam mД“rД·im. В«Neredzamajam cilvД“kam pieder vara,В» viЕ†ЕЎ saka. Paliekot neredzams, viЕ†ЕЎ var kДјЕ«t bagДЃts un valdД«t pДЃr citiem. TДЃtad ideoloДЈiski Grifins ir tДЃds pats kДЃ saВbiedrД«ba, pret kuru viЕ†ЕЎ cinДЃs, viЕ†am piemД«t Д«sta burЕѕuДЃzijas pДЃrВstДЃvja Д«paЕЎД«bas. MД“ДЈinДЃdams nodibinДЃt savu В«terora valstiВ», GriВfins iet bojДЃ, un lД«dz ar viЕ†u zЕ«d arД« vД“rtД«gais izgudrojums, tДЃ arД« nenesot labumu cilvД“kiem.
Mēs atceramies putekļainās, sairušās grāmatas sen pamestajā bibliotēkā, ko vēro Laika ceļotājs, prātodams par to, cik daudz cilvēces pūliņu ir izšķiests veltīgi. Arī Grifina, izgudrojums ir veltīgs un netiek izmantots buržuāziskajā sabiedrībā. Līdzīgu traģēdiju piedzīvo ari dimanta taisītājs, kristāla olas īpašnieks un daudzi citi Velsa varoņi — zinātnieki.
Jo vairДЃk Velss vД“ro kapitДЃlistisko Д«stenД«bu, jo vairДЃk viЕ†u sДЃk nodarbinДЃt morДЃles jautДЃjumi. Tagad viЕ†ЕЎ saskata ne tikai pretВrunu starp tehnikas iespД“jamo progresu un darbaДјauЕѕu augoЕЎo nabadzД«bu, bet viЕ†u satrauc arД« pretruna starp zinДЃtnes sasnieguВmiem un sabiedrД«bas morДЃlo pagrimumu. LД«dz ar to savos nДЃkaВmajos romДЃnos un stДЃstos Velss arvien vairДЃk pievД“rЕЎas ikdienai. Un tieЕЎi te jo spilgti sДЃk izpausties Velsa humДЃnisms, sirsnД«ba un smalkjЕ«tД«ba, viЕ†ЕЎ pazД«st un izprot cilvД“ka dvД“seli, runДЃ par saviem varoЕ†iem ar patiesu lД«dzcietД«bu un vieglu ironiju. Tas seviЕЎД·i parДЃdДЃs viЕ†a stДЃstos, mazДЃk — romДЃnos.
StДЃstu darbД«bas vieta parasti ir provinces pilsД“tiЕ†a, ko autors tik labi pazД«st, varoЕ†i — sД«ki veikalnieki, amatnieki, skolotДЃji. Lai cik sekla, vienmuДјa un pelД“cД«ga bЕ«tu viЕ†u dzД«ve, rakstnieks tanД« pratis saskatД«t ilgas pД“c skaistuma, zinДЃЕЎanДЃm un piedzД«vojuВmiem — progresa virzoЕЎo spД“ku. StДЃsta В«Skaistais uzvalksВ» maВzais varonis ir Д«sts sapЕ†otДЃjs, sava sapЕ†a dД“Дј viЕ†ЕЎ nelaimД«gi iet bojДЃ. Jauneklis stДЃstДЃ В«Durvis sienДЃВ» savДЃ ikdienas dzД«vД“ arvien tiecas pД“c brД«niЕЎД·Д«gДЃs pasaules, kas reiz pavД«dД“jusi aiz ЕЎД«m durВvД«m. Jaunais skolotДЃjs stДЃstДЃ В«ДЂbolsВ» atsakДЃs no izziЕ†as ДЃbola, taДЌu visu mЕ«Еѕu nebeidz ilgoties pД“c tДЃ. Е ie un daudzi citi varoЕ†i modina ЕѕД“lumu vai liek mums pasmaidД«t, jo ari pats autors stДЃsta par viЕ†iem ar siltu ironiju. ViЕ†i visi ir cilvД“ciski, viЕ†iem piemД«t drosme pacelties pДЃri savai videi, ja ne citДЃdi, tad vismaz sapЕ†os un iztД“lД“.
ArД« savos sadzД«ves romДЃnos Velss par varoЕ†iem izvД“las mazos cilvД“kus. RomДЃnДЃ В«MД«lestД«ba un misters LuiЕЎamsВ» (1900) rakstВnieks notД“lo tДЃlaika Londonu, kur blakus greznД«bai valda nabaВdzД«ba, kur spoЕѕi apgaismotu skatlogu priekЕЎДЃ bД“rni ubago peniВjus. LuiЕЎams cД«nДЃs, lai iegЕ«tu izglД«tД«bu, tomД“r spiests atteikties no studijДЃm, jo citДЃdi nevar apprecД“t mД«Дјoto meiteni. DaДјД“ji autobioВgrДЃfiskais romДЃns В«KipssВ» (1905), kas stДЃsta par jaunu manufakВtЕ«ras veikala pДЃrdevД“ju, seviЕЎД·i izceДјas ar satД«riskiem angДјu augВstДЃkДЃs sabiedrД«bas notД“lojumiem. VД“l interesantДЃks ir romДЃns В«Tono BangajsВ» (1909), kas rДЃda, kДЃ uzzeДј un izput kДЃda krДЃpВnieka bizness, kДЃ izaug monopoli. Е ie darbi saturДЃ tikpat plaЕЎi un nozД«mД«gi kДЃ Velsa fantastiskie romДЃni, un arД« ЕЎajos Дјoti skaidri izpauЕѕas Velsa sД«kburЕѕuДЃzisko uzskatu ЕЎaurД«ba. ViЕ†ЕЎ tДЃ arД« neuzВrakstД«ja sava laika episko romДЃnu, kas viЕ†am bija padomДЃ.
Kad sДЃkas pirmais pasaules karЕЎ. Velss ir viens no nedaudzaВjiem inteliДЈences pДЃrstДЃvjiem AnglijДЃ, kas aicina atbruЕ†oties un saskata, ka Anglijas valdoЕЎДЃs ЕЎД·iras apdraud tautu vairДЃk nekДЃ vДЃcu armija. ViЕ†a nostДЃju pauЕѕ jauna tipa romДЃns — sociДЃls uri politisks — В«Misters Britlings beidzot saprot visuВ» (1916). Mak- sims Gorkijs, ko Velss mД«lД“ja un apbrД«noja, atzina, ka В«tДЃ ir neapВЕЎaubДЃmi labДЃkДЃ, pati drosmД«gДЃkДЃ, patiesДЃkДЃ un humДЃnДЃkДЃ grДЃВmata, kas EiropДЃ sarakstД«ta ЕЎД« nolДЃdД“tДЃ kara laikДЃВ»!
Gorkijs rakstД«ja Velsam: В«Esmu pДЃrliecinДЃts, — vД“lДЃk, kad kДјЕ«Вsim cilvД“cД«gДЃki, Anglija jutД«sies lepna, ka pirmДЃ balss, kas paudusi protestu… pret kara zvД“rД«bДЃm, atskanД“jusi AnglijДЃ, un tad visi godД«gie un saprДЃtД«gie cilvД“ki JЕ«su vДЃrdu pieminД“s ar pateicД«bu.В»
H. Velsa personД«bu, patieso godД«gumu un interesi par katru progresu raksturo viЕ†a drosmД«gais brauciens uz Padomju SavieВnД«bu 1920. gadДЃ un pД“c ЕЎД« apmeklД“juma sarakstД«tДЃ- grДЃmata В«KrieВvija miglДЃВ». GrДЃmatas un paЕЎa brauciena nozД«mi var Д«sti novД“rtД“t tikai tad, ja atceramies toreizД“jos starptautiskos apstДЃkДјus. Tas bija laiks, kad Eiropa vД“rsДЃs pret jauno Padomju zemi ar imperiВДЃlistisko intervenci, ar nekaunД«giem apmelojumiem un naidu un
vadoЕЎДЃ loma te bija tieЕЎi Anglijai. PatiesД«gДЃ grДЃmata Д«sti nepatД«Вkami pДЃrsteidza angДјu burЕѕuДЃzisko sabiedrД«bu. Tiesa, Velss nespД“j saprast revolЕ«cijas Д«sto bЕ«tД«bu. TaДЌu viЕ†ЕЎ godД«gi un aizkustinoЕЎi stДЃsta par Petrogradu un Maskavu, atklДЃjot bada un sabrukuma Д«stos vaininiekus — interventus. Nevis komunisms, bet imperiВДЃlisms ir vainojams Krievijas postДЃ, jo tas ir sДЃcis intervenci un neЕѕД“lД«go blokДЃdi. Velss kvД“li stДЃsta par komunistu godД«gumu un patiesД«gumu, par viЕ†u pДЃrcilvД“ciskajДЃm pЕ«lД“m atjaunot valst^ normДЃlu dzД«vi.
Palikdams sev uzticД«gs, Velss galvenokДЃrt interesД“jДЃs par ziВnДЃtnes un kultЕ«ras stДЃvokli Padomju KrievijДЃ. ViЕ†ЕЎ ar dziДјu apВbrД«nu piemin savu veco draugu Gorkiju, kas meties kultЕ«ras cД«Е†ДЃ, stДЃsta par ZinДЃtnieku namu, kur Pavlovs seviЕЎД·i grЕ«tos apstДЃkДјos risina augstДЃkДЃs nervu sistД“mas problД“mas. Velsam par brД«numu, skolДЃs notiek mДЃcД«bas, teДЃtros — izrДЃdes. Velss beidzot satiekas ar Д»eЕ†inu, kas viЕ†u pДЃrsteidz ar saviem drosmД«gajiem sapЕ†iem, savu vienkДЃrЕЎД«bu un cilvД“cД«gumu. Velsu nepДЃrliecina, taДЌu sajЕ«sВmina Д»eЕ†ina valsts elektrifikДЃcijas plДЃns un viЕ†a ticД«ba Krievijas nДЃkotnes varenajДЃm perspektД«vДЃm.
Ar visu savu cieЕ†u pret jauno sociДЃlistisko republiku Velss tomД“r apgalvo, ka rietumu pasaulei revolЕ«cija nav piemД“rojama, to var glДЃbt vienД«gi reformu ceДјЕЎ. IzglД«tot cilvД“ku, pareizi mДЃcot vД“sВturi, — ЕЎД« ir viena no Velsa mД«ДјДЃkajДЃm idejДЃm; viЕ†ЕЎ arД« pats mД“ВДЈina pДЃraudzinДЃt cilvД“ku, rakstД«dams grДЃmatas par pasaules vД“sВturi. 1920. gadДЃ viЕ†ЕЎ Gorkija dzД«vokli raksta, ka Д«sts miers un interВnacionДЃlisms lielДЃ mД“rДЃ atkarД«gi no ЕЎДЃdas IzglД«tД«bas.
Taču, šķiet, mūža beigās Velss pats šaubījies, vai viņam bijusi taisnība. Stāstā «Zaudētais mantojums» Velss dzēlīgi izsmej vecu savādnieku, kas visu mūžu rakstījis, lai mācītu cilvēkus, lai cīnītos pret «karu un valodām par karu, un… sociālisma maldiem, un savtīgu kapitālu…», bet neviens nelasa viņa grāmatas, un viņš nomirst, apzinādamies, ka dzīvojis veltigi.
Divdesmito gadu beigДЃs un trД«sdesmitajos gados, kad Eiropai uzbrЕ«k faЕЎisms, viss Velsa literДЃrais darbs veltД«ts cД«Е†ai pret ЕЎД«m briesmДЃm. Balss, kas romДЃnДЃ В«Neredzamais cilvД“ksВ» brД«dina no rupja spД“ka, no' В«terora valstsВ», vД“l skaidrДЃk un zД«mД«gДЃk skan roВmДЃnДЃ В«Misters Bletsvertijs Rempola salДЃВ». RomДЃns uzrakstД«ts 1928. gadДЃ, kad ЕЎДЃds terors jau valdД«ja EiropДЃ. Interesanti, ka te Velss atkal pievД“rЕЎas fantastikai kДЃ kritikas metodei — tДЃpat kДЃ antifaЕЎistiskajДЃ stДЃstДЃ В«DzelЕѕotjeВ».
1934. gadā viņš apmeklē Padomju Savienību otru reizi, redz pārmaiņas, kas dziļi ietekmē viņu, redz, ka Ļeņina lielais sapnis pakāpeniski kļūst īstenība.
TrД«sdesmito gadu beigДЃs Velss ir viens no aktД«vДЃkajiem un drosmД«gДЃkajiem angДјu inteliДЈentiem, kas atklДЃti protestД“ pret rietumvalstu valdД«bu noziedzД«go neiejaukЕЎanДЃs politiku, kas Д«stenД«bДЃ ir izdabДЃЕЎana faЕЎismam.
Kad sākas otrais pasaules karš, Velss jau ir labi gados. Tomēr pat tad, 75 gadu vecumā, viņš spēj pārvērtēt savu nostāju. Referātā, kas nolasīts 1941. gada 27. septembri Britu Zinātnes Veicināšanas biedrības sasauktajā konferencē, Velss vēršas ne tikai pret hitle- rismu, bet ari pret rietumu pasaules «irstošo, novecojušo sociālo un politisko kārtību». «Mums, garīga darba strādniekiem, jāizlemj,» viņš raksta, «vai būsim līdzīgi grieķu vergiem un darīsim, ko pavēlēs mūsu kungi, gangsteri un peļņas rausēji, vai ieņemsim savu likumīgo vietu kā pasaules kungi un kalpi!»
1945. gada maijā, īsi pirms nāves, Velss raksta avīzei Daily Worker, paziņodams savu lēmumu gaidāmajās vēlēšanās «aktīvi •atbalstīt atdzimstošo komunistisko partiju un nodot savu balsi tās labā».
Herberts Velss ar saviem zinДЃtniski fantastiskajiem sacerД“juВmiem uztvД“ris zinДЃtnes attД«stД«bas nДЃkotnes virzienu. Daudz kas no viЕ†a sapЕ†iem ir Д«stenojies, kДјuvis daДјa no mЕ«su dzД«ves.
Velsa sacerД“jumi vД“l arvien modina interesi par pasauli, roВsina domu, iesilda mЕ«s lД«dzcietД«bДЃ pret cilvД“kiem, liek kopДЃ ar autoru raizД“ties par cilvД“ces nДЃkotni, vД“rsties pret stingumu, aizВspriedumiem un reakciju.
T. ZДЃlД«te
Жанр в блоке книги Космическая Фантастика
PIRMIE CILVĒKI UZ MĒNESS
HERBERTS VELSS
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA 1976
THE FIRST MEN IN THE MOON by H. G. Wells
Leipzig, Bernhard Tauchnitz 1902
THE FOOD OF THE GODS AND HOW IT CAME TO EARTH by H. G. Wells
Leipzig, Bernhard Tauchnitz 1904
Герберт Уэллс
ПЕРВЫЕ ЛЮДИ НА ЛУНЕ
Серия «В мире фантастики» Издательство «Зинатне» Рига 1976
На латышском языке
Перевели с английского Р. КОКА и Р. РУНЦЕ
Рисунки В. ВЫСОЦКОГО
No angļu valodas tulkojušas R. KOKA un R. RUNCE V. VISOCKA zīmējumi
Izdota saskaņa ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevniecību padomes lēmumu
© Tulkojums latviešu valodā, priekšvārds Izdevniecība «Zinātne», 1976
Жанр в блоке книги Эпическая фантастика
PASAUĻU karŠ
Herberts Velss
izdevniecība «zinātne» Rīga 1970 no angļu valodas tulkojusi R. Koka
Romānā «Pasauļu karš», ko Velss uzskata par savu labāko fantastisko romānu, attēlots, kā Zemi iekaro marsieši. Daudzas «Pasauļu kara» lappuses arī šodien tiek atzītas par klasiskiem angļu prozas paraugiem. Rakstnieks, kas nekad nebija skatījis kara šausmas, ar aculiecinieka tiešumu attēloja bargus notikumus, ko pasaule pieredzēja jau pēc dažiem gadu desmitiem — kad fašisms draudēja visai cilvēcei ar iznīcību.
Жанр в блоке книги Социальная Фантастика
LAIKA MAŠĪNA
HERBERTS VELSS
LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA RĪGĀ -1963
Tulkotāji: Jūlijs Aldermanis Valija Brutāne. Mākslinieks V. Grants
Herberts Džordžs Velss (1866—1946)
Fantāzijas drosmīgā trauksme, sapņi par dabas spēku pakļaušanu cilvēkam nekad nav tik cieši saaudušies ar konkrētiem zinātnes sasniegumiem kā musu dienās — kosmisko lidojumu laikmetā. Un nekad nav tik spilgti un uzskatāmi pierādījies, cik daudz var panākt zinātne, ja to nekavē šķiru pretrunas. Tad tā spēj iekarot kosmosu, atbrīvot atomenerģiju, kalpot progresam, tehnikas attīstībai.
Par tādu atraisītu, varenu zinātni sapņoja lielais angļu progresīvais rakstnieks H. Dž. Velss, un zīmīgi, ka tieši uzvarošā sociālismā zemē viņa sapņi raduši spilgtu apstiprinājumu.
Herberta Velsa daiļrade ir loti daudzveidīga un plaša. Viņš uzrakstījis ap 40 romānu, ļoti daudz stāstu, filmu scenārijus, publicistiskus rakstus, rokas grāmatas bioloģijā un vēsturē. Vispopulārākie ir viņa zinātniski fantastiskie darbi. Tāpat kā Svifta «Gulivera ceļojumi», Dcfo uzņēmīgais Robinsons Krūzo un Zila Verna darbi, arī Velsa fantastiskie romāni aizvien saista un valdzina jauno lasītāju. Tie rāda, ka pasaule ir ne vien brīnumu pilna kā pasaka, bet arī izpētāma un iekarojama, izzināma un izdibināma, maināma un labojama.
Velsa stāstījumam ir īpaša ievirze. Būdams viens no pirmajiem zinātniekiem, kas ienāk daiļliteratūrā, viņš ne tikai aizrauj ar saistošu fabulu, bet vienmēr rosina domu, zinātniskus meklējumus. Tanī pašā laikā viņa darbi rāda rakstnieka atsaucīgo sirdi, viņa dzīvo interesi par cilvēces likteni, patiesās rūpes par cilvēku sabiedrības nākotni un pauž gaišu ticību šīs sabiedrības progresam. Velss nešaubīgi ticiHinātnes attīstībai. Par savu romānu «Kad pamostas guļošais»' viņš raksta, ka aprobežojies tikai ar to, ko pats uzskata par iespējamu, taču izsaka pārliecību, ka cilvēces prāta sasniegumi būs daudz varenāki nekā tie, ko viņš attēlojis. Sāda pieeja zinātnei gluži nemanot savaldzina jaunatni. Vēl jo vairāk saistošus viņa darbus padara Velsa mīlestība uz dzīvi visās tās izpausmēs. «Dzīve man vienmēr šķitusi ārkārtīgi interesanta, tā drausmīgi valdzināja mani, tā piepildīja manu apziņu ar tēliem un idejām, un es jutu, ka tas viss jāatdod atpakaļ dzīvei. Es mīlēju dzīvi, un mīlu to aizvien vairāk,» tā viņš raksta priekšvārdā savu darbu pirmajam izdevumam krievu valoda.
Rakstnieka nozīmi, viņa aso skatienu, daudzpusību un drosmi varam novērtēt vēl labāk, ja atceramies tā laika vēsturiskos un politiskos apstākļus.
Velss parādījās literatūrā XIX gadsimta beigās, imperiālismā sākuma posmā Anglijā. Tehnikai attīstoties, strādnieki grimst arvien dziļāk nabadzībā. Notiek virkne streiku un demonstrāciju. Imperiālistiskās Anglijas koloniālā politika tautu iegrūž būru kara, kas atnes zaudējumus un ciešanas.
Ideoloģiskajā frontē, arī literatūrā, iezīmejas divas reakcionāras līnijas: viena novirzās uz dekadenci, antihumānismu, neticību cilvēka prātam. Te visspēcīgākais pārstāvis ir Oskars Vailds. Otrā ar Radjedu Kiplingu priekšgalā slavina imperiālismu, šovinismu, aizstāv Anglijas koloniālās tieksmes. Tāpēc jo liela nozīme šai laikā ir godīgiem, progresīviem rakstniekiem, kas nepakļaujas šiem noskaņojumiem, bet no kritizētāja reālisma pozīcijām drosmīgi atsedz imperiālisma vainas, aizstāv humānismu, cildina cilvēka spējas. Viņu vidū Velss ieņem nozīmīgu vietu.
Savos stāstos un romānos Velss spilgti parāda kapitālistiskās sabiedrības trūkumus, izsmēj angļu buržuāzijas aprobežotību, tajā pašā laikā cildinādams prāta nozīmi cilvēces progresa ceļā.
Oskars Vailds, vilinādams cilvēku tīra skaistuma pasaulē, sludinādams «mākslu mākslas dēļ», noliedz cilvēka prāta vērtību un spēku, turpretī Velsa varonis stāstā «Zvaigzne» izsaucas: «Tu vari mani nonāvēt, bet manām smadzenēm ir vara pār tevi — jā, pār visu universu.» Laika ceļotājs («Laika mašīna»), nevērojot briesmas, drosmīgi risina zinātniskas problēmas. Pat ikdienišķs cilvēks, maza antikvariāta īpašnieks (stāstā «Kristāla ola»), zinātnē atrod savas dzīves jēgu. Velsa varoņu aktīvā iejaukšanās mūsu pasaules norisēs, viņu kvēlās, pašaizliedzīgās, nerimstošās atziņu un zināšanu alkas ir izaicinājums mistikas un iracionālisma sludinātājiem, tiešiem un netiešiem imperiālisma aizstāvjiem.
Kamēr Radjeds Kiplings slavina «džungļu likumu» un idealizē angļu «civilizācijas nesējus», kuri valda pār iedzimtajiem, Velss daudzos savos darbos nesaudzīgi parāda šīs valdīšanas brutalitāti.
Jau Velsa daiļrades sākumā atklājās viņa zinātniski fantastiskā romāna īpatnējās iezīmes un reālistiskais rakstīšanas veids — viņa zinātniski fantastiskie darbi skan kā patiesība. Viņš iet Svifta pēdās, izlietodams fantastiku kā kritikas metodi, saistīdams zinātnes attīstības un cilvēka izglītības jautājumus ar plašākām sociālām un politiskām problēmām. Velss arī konkrēti parāda zinātnes likteņus kapitālisma apstākļos.
Savā pirmajā sacerējumā «Laika mašīna» (1895) viņš rāda, ka zinātnes un tehnikas attīstība, ja tā notiek kapitālistu šķiras interesēs, neatvairāmi noved cilvēci pie pašiznīcināšanās. Laika , ceļotājs nokļūst 802 701. gada pasaulē un tur sastop divus cilvēka paveidus — nevarīgos, pārsmalcinātos elojus un darba rūķus mor- lokus, rupjas tumsas būtnes. Jo tuvāk viņš iepazīst šos cilvēkus, jo drausmīgāki ir viņa atklājumi. Morloki dzīvo tikai pazemē, viņi ir fiziski un garīgi deģenerējušies. Arī eloji deģenerējušies — zaudējuši katru interesi, alkas pēc zināšanām, pat aizmirsuši rakstīt un lasīt- Patiešām, intelekts «izdarījis pašnāvību». Un Laika ceļotājs saprot, ka «šāds stāvoklis radies, pakāpeniski pieaugot atšķirībai starp kapitālistu un strādnieku …»
Velsa kritika ir drūma, viņa satīra skumja. Stāstījuma pesimismu mazina paša Laika ceļotāja tēls, viņa nenogurstošais meklētāja gars, kā arī romāna epilogs, kurā autors izsaka cerības, ka civilizācija tomēr šadi neiznīcinās pati sevi.
Šādus lēcienus laikā un telpā Velss izmanto daudzos sacerējumos.
«Pletnera stāstā» jauns maģistrs, izdarot eksperimentu, nokļūst ārpus telpas un no turienes .vēro mantkāri un alkatīgumu, kas cilvēkus urda uz nekrietnu rīcību. «Stāsts par priekšdienām» lasītāju aizved XXII gadsimtā, kad sasniegts tīri vai neticams tehnikas progress. Taču visi šie sasniegumi ir pasaules monopolu rokās, tie neatvieglina cilvēku dzīvi — gandrīz trešā dala iedzīvotāju ir pilnīgi paverdzināta. Sis stāsts sasaucas ar 1899. gadā uzrakstīto romānu «Kad pamostas gulošais», kas sociāli vēl nozīmīgāks nekā «Laika mašīna». Te sevišķi spilgti un konkrēti parādīta buržuāziskā sabiedrība savā galējā attīstībā. šinī romānā Velss norada ne tikai uz briesmām, kas slēpjas kapitālistiskajā iekārtā, bet attēlo arī cilvēkus, kas ceļas cīņā pret to. Guļošais atmostas pasaulē, pār kuru valda Pasaules trests ar Balto padomi priekšgalā. Visi cilvēces sasniegumi atklāti vērsti uz to, lai tautu novestu līdz morloku stāvoklim. Bet tauta negrib to pieļaut, tā saceļas, lai pārņemtu varu.
Taču tas ir vienīgais romāns, kurā Velss atzīst revolūciju. Rakstnieka pasaules uzskats ir pretrunīgs, un tas izpaužas arī viņa daiļradē. Sīs pretrunas sevišķi skaidri parādās romānā «Ārsta Moro sala» (1896).
Galvenais varonis, neparasti apdāvinātais un enerģiskais zinātnieks Moro sācis darboties īstas, visnotaļ humānas zinātnes vārdā. Savu mūžu viņš veltījis dzīvnieku ķermeņa plastiskuma studijām, dzīvu audu transplantācijai. Moro uzsRata, ka, apbruņots ar antiseptisko ķirurģiju un īsti izzinājis augšanas likumus, viņš varētu mainīt arī instinktus un sliecības. Sabiedrība atstumj šo ģeniālo cilvēku, atraida viņa pakalpojumus. Rezultātā — Moro vairs neveic sabiedrībai derīgu darbu, bet ar aukstu vienaldzību, ar necilvēcisku cietsirdību turpina savus zinātniskos eksperimentus viens pats. Autors parāda, ka zinātne, kurai nav humāna mērķa, kļūst par negatīvu spēku, kas laupa pēdējās žēluma un līdzcietības paliekas. Un lasītājs līdz ar Prendiku, kas stāsta mums par ārstu Moro, kaut gan apbrīno ārsta vareno prātu un interesi par zinātni, taču nodreb šausmās, redzēdams, kādas sāpes un ciešanas viņš nodara gluži aukstasinīgi, — lai tikai apmierinātu šo interesi.
Tā ir viena līnija šai romānā. Taču ir vēl arī otra — galvenā līnija. Moro no dzīvniekiem rada puscilvēku pūli, valda pār to, iedvešot viņiem bailes. Lai noturētu viņus paklausībā, Moro liek šiem puscilvēkiem skaitīt īpašus «likumus» un izpildīt baigu rituālu, kas tieši atgādina misionāru ieviestās reliģiskās ceremonijas. Sī paklausība tomēr izrādās tikpat ārišķīga kā šo dzīvnieku cilvēciskums. Nogaršojuši asinis, viņi saceļas pret salā ieviesto kartību un pašu Moro nogalina.
Moro valdīšana pār puscilvēkiem , ir baismīga kolonizācijas karikatūra, dzēlīga atbilde uz Kiplinga «Džungļu grāmatu», kas bija iznākusi divus gadus agrāk. Līdz ar to romānā iezīmēta arī treša līnija — bailes no revolūcijas. Būdams zinātnieks un humānists, Velss saprot, ka kapitālisms, koloniālisms jāiznīcina, lai cilvēce ietu progresa ceļu. Taču revolūciju viņš uzskata par nežēlīgu līdzekli. Velss baidās no tautas masām, netic, ka tās spētu pārvaldīt valsti, tāpēc liek cerības uz gudriem, kulturāliem zinātniekiem, kas pamazām mainītu cilvēka dabu un vadītu sabiedrību.
Velss ir nesaudzīgs kritizētājs un atmaskotājs, taču, sapinies sīkburžuāziskos uzskatos, neliek saviem varoņiem darboties ta, lai viņi pārveidotu sabiedrību. Viņi nekad neiesaistās socialaja dzīvē. Buržuāziskā sabiedrība viņus ierobežo, bet viņi nemēģina cīnīties pret šiem ierobežojumiem, jo ir vientuļi un sabiedrotos nemeklē tur, kur tie atrodami — apspiestās tautas masās. Un tomēr Velsa varoņi iegūst mūsu simpātijas, jo viņi tiecas pēc lieluma, viņu domu lidojums ir augsts.
Savus uzskatus par zinātnieka stāvokli buržuāziskajā sabiedrībā Velss varbūt vislabāk izteicis romānā «Neredzamais cilvēks». Šis darbs ieņem centrālo vietu rakstnieka agrīno zinātniski fantastisko romānu virknē. Grifins, jauns zinātnieks, ieguvis prasmi un zināšanas, attīstījis savu talantu, dzīvodams pusbadā un nabadzībā. Viņam ne tikai jācīnās ar materiālajām grūtībām, bet prī jāsargās no viduvējiem zinātniekiem, kam skauž drosmīgs un neparasts prāts. Taču savu atklājumu, kam milzīga zinātniska nozīme, Grifins grib izlietot egoistiskam mērķim. «Neredzamajam cilvēkam pieder vara,» viņš saka. Paliekot neredzams, viņš var kļūt bagāts un valdīt pār citiem. Tātad ideoloģiski Grifins ir tāds pats kā sabiedrība, pret kuru viņš cinās, viņam piemīt īsta buržuāzijas pārstāvja īpašības. Mēģinādams nodibināt savu «terora valsti», Grifins iet bojā, un līdz ar viņu zūd arī vērtīgais izgudrojums, tā arī nenesot labumu cilvēkiem.
Mēs atceramies putekļainās, sairušās grāmatas sen pamestajā bibliotēkā, ko vēro Laika ceļotājs, prātodams par to, cik daudz cilvēces pūliņu ir izšķiests veltīgi. Arī Grifina, izgudrojums ir veltīgs un netiek izmantots buržuāziskajā sabiedrībā. Līdzīgu traģēdiju piedzīvo ari dimanta taisītājs, kristāla olas īpašnieks un daudzi citi Velsa varoņi — zinātnieki.
Jo vairāk Velss vēro kapitālistisko īstenību, jo vairāk viņu sāk nodarbināt morāles jautājumi. Tagad viņš saskata ne tikai pretrunu starp tehnikas iespējamo progresu un darbaļaužu augošo nabadzību, bet viņu satrauc arī pretruna starp zinātnes sasniegumiem un sabiedrības morālo pagrimumu. Līdz ar to savos nākamajos romānos un stāstos Velss arvien vairāk pievēršas ikdienai. Un tieši te jo spilgti sāk izpausties Velsa humānisms, sirsnība un smalkjūtība, viņš pazīst un izprot cilvēka dvēseli, runā par saviem varoņiem ar patiesu līdzcietību un vieglu ironiju. Tas sevišķi parādās viņa stāstos, mazāk — romānos.
Stāstu darbības vieta parasti ir provinces pilsētiņa, ko autors tik labi pazīst, varoņi — sīki veikalnieki, amatnieki, skolotāji. Lai cik sekla, vienmuļa un pelēcīga būtu viņu dzīve, rakstnieks tanī pratis saskatīt ilgas pēc skaistuma, zināšanām un piedzīvojumiem — progresa virzošo spēku. Stāsta «Skaistais uzvalks» mazais varonis ir īsts sapņotājs, sava sapņa dēļ viņš nelaimīgi iet bojā. Jauneklis stāstā «Durvis sienā» savā ikdienas dzīvē arvien tiecas pēc brīnišķīgās pasaules, kas reiz pavīdējusi aiz šīm durvīm. Jaunais skolotājs stāstā «Ābols» atsakās no izziņas ābola, taču visu mūžu nebeidz ilgoties pēc tā. Šie un daudzi citi varoņi modina žēlumu vai liek mums pasmaidīt, jo ari pats autors stāsta par viņiem ar siltu ironiju. Viņi visi ir cilvēciski, viņiem piemīt drosme pacelties pāri savai videi, ja ne citādi, tad vismaz sapņos un iztēlē.
Arī savos sadzīves romānos Velss par varoņiem izvēlas mazos cilvēkus. Romānā «Mīlestība un misters Luišams» (1900) rakstnieks notēlo tālaika Londonu, kur blakus greznībai valda nabadzība, kur spoži apgaismotu skatlogu priekšā bērni ubago penijus. Luišams cīnās, lai iegūtu izglītību, tomēr spiests atteikties no studijām, jo citādi nevar apprecēt mīļoto meiteni. Daļēji autobiogrāfiskais romāns «Kipss» (1905), kas stāsta par jaunu manufaktūras veikala pārdevēju, sevišķi izceļas ar satīriskiem angļu augstākās sabiedrības notēlojumiem. Vēl interesantāks ir romāns «Tono Bangajs» (1909), kas rāda, kā uzzeļ un izput kāda krāpnieka bizness, kā izaug monopoli. Šie darbi saturā tikpat plaši un nozīmīgi kā Velsa fantastiskie romāni, un arī šajos ļoti skaidri izpaužas Velsa sīkburžuāzisko uzskatu šaurība. Viņš tā arī neuzrakstīja sava laika episko romānu, kas viņam bija padomā.
Kad sākas pirmais pasaules karš. Velss ir viens no nedaudzajiem inteliģences pārstāvjiem Anglijā, kas aicina atbruņoties un saskata, ka Anglijas valdošās šķiras apdraud tautu vairāk nekā vācu armija. Viņa nostāju pauž jauna tipa romāns — sociāls uri politisks — «Misters Britlings beidzot saprot visu» (1916). Mak- sims Gorkijs, ko Velss mīlēja un apbrīnoja, atzina, ka «tā ir neapšaubāmi labākā, pati drosmīgākā, patiesākā un humānākā grāmata, kas Eiropā sarakstīta šī nolādētā kara laikā»!
Gorkijs rakstīja Velsam: «Esmu pārliecināts, — vēlāk, kad kļūsim cilvēcīgāki, Anglija jutīsies lepna, ka pirmā balss, kas paudusi protestu… pret kara zvērībām, atskanējusi Anglijā, un tad visi godīgie un saprātīgie cilvēki Jūsu vārdu pieminēs ar pateicību.»
H. Velsa personību, patieso godīgumu un interesi par katru progresu raksturo viņa drosmīgais brauciens uz Padomju Savienību 1920. gadā un pēc šī apmeklējuma sarakstītā- grāmata «Krievija miglā». Grāmatas un paša brauciena nozīmi var īsti novērtēt tikai tad, ja atceramies toreizējos starptautiskos apstākļus. Tas bija laiks, kad Eiropa vērsās pret jauno Padomju zemi ar imperiālistisko intervenci, ar nekaunīgiem apmelojumiem un naidu un
vadošā loma te bija tieši Anglijai. Patiesīgā grāmata īsti nepatīkami pārsteidza angļu buržuāzisko sabiedrību. Tiesa, Velss nespēj saprast revolūcijas īsto būtību. Taču viņš godīgi un aizkustinoši stāsta par Petrogradu un Maskavu, atklājot bada un sabrukuma īstos vaininiekus — interventus. Nevis komunisms, bet imperiālisms ir vainojams Krievijas postā, jo tas ir sācis intervenci un nežēlīgo blokādi. Velss kvēli stāsta par komunistu godīgumu un patiesīgumu, par viņu pārcilvēciskajām pūlēm atjaunot valst^ normālu dzīvi.
Palikdams sev uzticīgs, Velss galvenokārt interesējās par zinātnes un kultūras stāvokli Padomju Krievijā. Viņš ar dziļu apbrīnu piemin savu veco draugu Gorkiju, kas meties kultūras cīņā, stāsta par Zinātnieku namu, kur Pavlovs sevišķi grūtos apstākļos risina augstākās nervu sistēmas problēmas. Velsam par brīnumu, skolās notiek mācības, teātros — izrādes. Velss beidzot satiekas ar Ļeņinu, kas viņu pārsteidz ar saviem drosmīgajiem sapņiem, savu vienkāršību un cilvēcīgumu. Velsu nepārliecina, taču sajūsmina Ļeņina valsts elektrifikācijas plāns un viņa ticība Krievijas nākotnes varenajām perspektīvām.
Ar visu savu cieņu pret jauno sociālistisko republiku Velss tomēr apgalvo, ka rietumu pasaulei revolūcija nav piemērojama, to var glābt vienīgi reformu ceļš. Izglītot cilvēku, pareizi mācot vēsturi, — šī ir viena no Velsa mīļākajām idejām; viņš arī pats mēģina pāraudzināt cilvēku, rakstīdams grāmatas par pasaules vēsturi. 1920. gadā viņš Gorkija dzīvokli raksta, ka īsts miers un internacionālisms lielā mērā atkarīgi no šādas Izglītības.
Taču, šķiet, mūža beigās Velss pats šaubījies, vai viņam bijusi taisnība. Stāstā «Zaudētais mantojums» Velss dzēlīgi izsmej vecu savādnieku, kas visu mūžu rakstījis, lai mācītu cilvēkus, lai cīnītos pret «karu un valodām par karu, un… sociālisma maldiem, un savtīgu kapitālu…», bet neviens nelasa viņa grāmatas, un viņš nomirst, apzinādamies, ka dzīvojis veltigi.
Divdesmito gadu beigās un trīsdesmitajos gados, kad Eiropai uzbrūk fašisms, viss Velsa literārais darbs veltīts cīņai pret šīm briesmām. Balss, kas romānā «Neredzamais cilvēks» brīdina no rupja spēka, no' «terora valsts», vēl skaidrāk un zīmīgāk skan romānā «Misters Bletsvertijs Rempola salā». Romāns uzrakstīts 1928. gadā, kad šāds terors jau valdīja Eiropā. Interesanti, ka te Velss atkal pievēršas fantastikai kā kritikas metodei — tāpat kā antifašistiskajā stāstā «Dzelžotje».
1934. gadā viņš apmeklē Padomju Savienību otru reizi, redz pārmaiņas, kas dziļi ietekmē viņu, redz, ka Ļeņina lielais sapnis pakāpeniski kļūst īstenība.
Trīsdesmito gadu beigās Velss ir viens no aktīvākajiem un drosmīgākajiem angļu inteliģentiem, kas atklāti protestē pret rietumvalstu valdību noziedzīgo neiejaukšanās politiku, kas īstenībā ir izdabāšana fašismam.
Kad sākas otrais pasaules karš, Velss jau ir labi gados. Tomēr pat tad, 75 gadu vecumā, viņš spēj pārvērtēt savu nostāju. Referātā, kas nolasīts 1941. gada 27. septembri Britu Zinātnes Veicināšanas biedrības sasauktajā konferencē, Velss vēršas ne tikai pret hitle- rismu, bet ari pret rietumu pasaules «irstošo, novecojušo sociālo un politisko kārtību». «Mums, garīga darba strādniekiem, jāizlemj,» viņš raksta, «vai būsim līdzīgi grieķu vergiem un darīsim, ko pavēlēs mūsu kungi, gangsteri un peļņas rausēji, vai ieņemsim savu likumīgo vietu kā pasaules kungi un kalpi!»
1945. gada maijā, īsi pirms nāves, Velss raksta avīzei Daily Worker, paziņodams savu lēmumu gaidāmajās vēlēšanās «aktīvi •atbalstīt atdzimstošo komunistisko partiju un nodot savu balsi tās labā».
Herberts Velss ar saviem zinātniski fantastiskajiem sacerējumiem uztvēris zinātnes attīstības nākotnes virzienu. Daudz kas no viņa sapņiem ir īstenojies, kļuvis daļa no mūsu dzīves.
Velsa sacerējumi vēl arvien modina interesi par pasauli, rosina domu, iesilda mūs līdzcietībā pret cilvēkiem, liek kopā ar autoru raizēties par cilvēces nākotni, vērsties pret stingumu, aizspriedumiem un reakciju.
T. Zālīte
Жанр в блоке книги Социальная Фантастика
NEREDZAMAIS CILVĒKS
Herberts Velss
Tulkojusi Valija Brutāne
Herberts Džordžs Velss (1866—1946)
Fantāzijas drosmīgā trauksme, sapņi par dabas spēku pakļaušanu cilvēkam nekad nav tik cieši saaudušies ar konkrētiem zinātnes sasniegumiem kā musu dienās — kosmisko lidojumu laikmetā. Un nekad nav tik spilgti un uzskatāmi pierādījies, cik daudz var panākt zinātne, ja to nekavē šķiru pretrunas. Tad tā spēj iekarot kosmosu, atbrīvot atomenerģiju, kalpot progresam, tehnikas attīstībai.
Par tādu atraisītu, varenu zinātni sapņoja lielais angļu progresīvais rakstnieks H. Dž. Velss, un zīmīgi, ka tieši uzvarošā sociālismā zemē viņa sapņi raduši spilgtu apstiprinājumu.
Herberta Velsa daiļrade ir loti daudzveidīga un plaša. Viņš uzrakstījis ap 40 romānu, ļoti daudz stāstu, filmu scenārijus, publicistiskus rakstus, rokas grāmatas bioloģijā un vēsturē. Vispopulārākie ir viņa zinātniski fantastiskie darbi. Tāpat kā Svifta «Gulivera ceļojumi», Dcfo uzņēmīgais Robinsons Krūzo un Zila Verna darbi, arī Velsa fantastiskie romāni aizvien saista un valdzina jauno lasītāju. Tie rāda, ka pasaule ir ne vien brīnumu pilna kā pasaka, bet arī izpētāma un iekarojama, izzināma un izdibināma, maināma un labojama.
Velsa stāstījumam ir īpaša ievirze. Būdams viens no pirmajiem zinātniekiem, kas ienāk daiļliteratūrā, viņš ne tikai aizrauj ar saistošu fabulu, bet vienmēr rosina domu, zinātniskus meklējumus. Tanī pašā laikā viņa darbi rāda rakstnieka atsaucīgo sirdi, viņa dzīvo interesi par cilvēces likteni, patiesās rūpes par cilvēku sabiedrības nākotni un pauž gaišu ticību šīs sabiedrības progresam. Velss nešaubīgi ticiHinātnes attīstībai. Par savu romānu «Kad pamostas guļošais»' viņš raksta, ka aprobežojies tikai ar to, ko pats uzskata par iespējamu, taču izsaka pārliecību, ka cilvēces prāta sasniegumi būs daudz varenāki nekā tie, ko viņš attēlojis. Sāda pieeja zinātnei gluži nemanot savaldzina jaunatni. Vēl jo vairāk saistošus viņa darbus padara Velsa mīlestība uz dzīvi visās tās izpausmēs. «Dzīve man vienmēr šķitusi ārkārtīgi interesanta, tā drausmīgi valdzināja mani, tā piepildīja manu apziņu ar tēliem un idejām, un es jutu, ka tas viss jāatdod atpakaļ dzīvei. Es mīlēju dzīvi, un mīlu to aizvien vairāk,» tā viņš raksta priekšvārdā savu darbu pirmajam izdevumam krievu valoda.
Rakstnieka nozīmi, viņa aso skatienu, daudzpusību un drosmi varam novērtēt vēl labāk, ja atceramies tā laika vēsturiskos un politiskos apstākļus.
Velss parādījās literatūrā XIX gadsimta beigās, imperiālismā sākuma posmā Anglijā. Tehnikai attīstoties, strādnieki grimst arvien dziļāk nabadzībā. Notiek virkne streiku un demonstrāciju. Imperiālistiskās Anglijas koloniālā politika tautu iegrūž būru kara, kas atnes zaudējumus un ciešanas.
Ideoloģiskajā frontē, arī literatūrā, iezīmejas divas reakcionāras līnijas: viena novirzās uz dekadenci, antihumānismu, neticību cilvēka prātam. Te visspēcīgākais pārstāvis ir Oskars Vailds. Otrā ar Radjedu Kiplingu priekšgalā slavina imperiālismu, šovinismu, aizstāv Anglijas koloniālās tieksmes. Tāpēc jo liela nozīme šai laikā ir godīgiem, progresīviem rakstniekiem, kas nepakļaujas šiem noskaņojumiem, bet no kritizētāja reālisma pozīcijām drosmīgi atsedz imperiālisma vainas, aizstāv humānismu, cildina cilvēka spējas. Viņu vidū Velss ieņem nozīmīgu vietu.
Savos stāstos un romānos Velss spilgti parāda kapitālistiskās sabiedrības trūkumus, izsmēj angļu buržuāzijas aprobežotību, tajā pašā laikā cildinādams prāta nozīmi cilvēces progresa ceļā.
Oskars Vailds, vilinādams cilvēku tīra skaistuma pasaulē, sludinādams «mākslu mākslas dēļ», noliedz cilvēka prāta vērtību un spēku, turpretī Velsa varonis stāstā «Zvaigzne» izsaucas: «Tu vari mani nonāvēt, bet manām smadzenēm ir vara pār tevi — jā, pār visu universu.» Laika ceļotājs («Laika mašīna»), nevērojot briesmas, drosmīgi risina zinātniskas problēmas. Pat ikdienišķs cilvēks, maza antikvariāta īpašnieks (stāstā «Kristāla ola»), zinātnē atrod savas dzīves jēgu. Velsa varoņu aktīvā iejaukšanās mūsu pasaules norisēs, viņu kvēlās, pašaizliedzīgās, nerimstošās atziņu un zināšanu alkas ir izaicinājums mistikas un iracionālisma sludinātājiem, tiešiem un netiešiem imperiālisma aizstāvjiem.
Kamēr Radjeds Kiplings slavina «džungļu likumu» un idealizē angļu «civilizācijas nesējus», kuri valda pār iedzimtajiem, Velss daudzos savos darbos nesaudzīgi parāda šīs valdīšanas brutalitāti.
Jau Velsa daiļrades sākumā atklājās viņa zinātniski fantastiskā romāna īpatnējās iezīmes un reālistiskais rakstīšanas veids — viņa zinātniski fantastiskie darbi skan kā patiesība. Viņš iet Svifta pēdās, izlietodams fantastiku kā kritikas metodi, saistīdams zinātnes attīstības un cilvēka izglītības jautājumus ar plašākām sociālām un politiskām problēmām. Velss arī konkrēti parāda zinātnes likteņus kapitālisma apstākļos.
Savā pirmajā sacerējumā «Laika mašīna» (1895) viņš rāda, ka zinātnes un tehnikas attīstība, ja tā notiek kapitālistu šķiras interesēs, neatvairāmi noved cilvēci pie pašiznīcināšanās. Laika , ceļotājs nokļūst 802 701. gada pasaulē un tur sastop divus cilvēka paveidus — nevarīgos, pārsmalcinātos elojus un darba rūķus mor- lokus, rupjas tumsas būtnes. Jo tuvāk viņš iepazīst šos cilvēkus, jo drausmīgāki ir viņa atklājumi. Morloki dzīvo tikai pazemē, viņi ir fiziski un garīgi deģenerējušies. Arī eloji deģenerējušies — zaudējuši katru interesi, alkas pēc zināšanām, pat aizmirsuši rakstīt un lasīt- Patiešām, intelekts «izdarījis pašnāvību». Un Laika ceļotājs saprot, ka «šāds stāvoklis radies, pakāpeniski pieaugot atšķirībai starp kapitālistu un strādnieku …»
Velsa kritika ir drūma, viņa satīra skumja. Stāstījuma pesimismu mazina paša Laika ceļotāja tēls, viņa nenogurstošais meklētāja gars, kā arī romāna epilogs, kurā autors izsaka cerības, ka civilizācija tomēr šadi neiznīcinās pati sevi.
Šādus lēcienus laikā un telpā Velss izmanto daudzos sacerējumos.
«Pletnera stāstā» jauns maģistrs, izdarot eksperimentu, nokļūst ārpus telpas un no turienes .vēro mantkāri un alkatīgumu, kas cilvēkus urda uz nekrietnu rīcību. «Stāsts par priekšdienām» lasītāju aizved XXII gadsimtā, kad sasniegts tīri vai neticams tehnikas progress. Taču visi šie sasniegumi ir pasaules monopolu rokās, tie neatvieglina cilvēku dzīvi — gandrīz trešā dala iedzīvotāju ir pilnīgi paverdzināta. Sis stāsts sasaucas ar 1899. gadā uzrakstīto romānu «Kad pamostas gulošais», kas sociāli vēl nozīmīgāks nekā «Laika mašīna». Te sevišķi spilgti un konkrēti parādīta buržuāziskā sabiedrība savā galējā attīstībā. šinī romānā Velss norada ne tikai uz briesmām, kas slēpjas kapitālistiskajā iekārtā, bet attēlo arī cilvēkus, kas ceļas cīņā pret to. Guļošais atmostas pasaulē, pār kuru valda Pasaules trests ar Balto padomi priekšgalā. Visi cilvēces sasniegumi atklāti vērsti uz to, lai tautu novestu līdz morloku stāvoklim. Bet tauta negrib to pieļaut, tā saceļas, lai pārņemtu varu.
Taču tas ir vienīgais romāns, kurā Velss atzīst revolūciju. Rakstnieka pasaules uzskats ir pretrunīgs, un tas izpaužas arī viņa daiļradē. Sīs pretrunas sevišķi skaidri parādās romānā «Ārsta Moro sala» (1896).
Galvenais varonis, neparasti apdāvinātais un enerģiskais zinātnieks Moro sācis darboties īstas, visnotaļ humānas zinātnes vārdā. Savu mūžu viņš veltījis dzīvnieku ķermeņa plastiskuma studijām, dzīvu audu transplantācijai. Moro uzsRata, ka, apbruņots ar antiseptisko ķirurģiju un īsti izzinājis augšanas likumus, viņš varētu mainīt arī instinktus un sliecības. Sabiedrība atstumj šo ģeniālo cilvēku, atraida viņa pakalpojumus. Rezultātā — Moro vairs neveic sabiedrībai derīgu darbu, bet ar aukstu vienaldzību, ar necilvēcisku cietsirdību turpina savus zinātniskos eksperimentus viens pats. Autors parāda, ka zinātne, kurai nav humāna mērķa, kļūst par negatīvu spēku, kas laupa pēdējās žēluma un līdzcietības paliekas. Un lasītājs līdz ar Prendiku, kas stāsta mums par ārstu Moro, kaut gan apbrīno ārsta vareno prātu un interesi par zinātni, taču nodreb šausmās, redzēdams, kādas sāpes un ciešanas viņš nodara gluži aukstasinīgi, — lai tikai apmierinātu šo interesi.
Tā ir viena līnija šai romānā. Taču ir vēl arī otra — galvenā līnija. Moro no dzīvniekiem rada puscilvēku pūli, valda pār to, iedvešot viņiem bailes. Lai noturētu viņus paklausībā, Moro liek šiem puscilvēkiem skaitīt īpašus «likumus» un izpildīt baigu rituālu, kas tieši atgādina misionāru ieviestās reliģiskās ceremonijas. Sī paklausība tomēr izrādās tikpat ārišķīga kā šo dzīvnieku cilvēciskums. Nogaršojuši asinis, viņi saceļas pret salā ieviesto kartību un pašu Moro nogalina.
Moro valdīšana pār puscilvēkiem , ir baismīga kolonizācijas karikatūra, dzēlīga atbilde uz Kiplinga «Džungļu grāmatu», kas bija iznākusi divus gadus agrāk. Līdz ar to romānā iezīmēta arī treša līnija — bailes no revolūcijas. Būdams zinātnieks un humānists, Velss saprot, ka kapitālisms, koloniālisms jāiznīcina, lai cilvēce ietu progresa ceļu. Taču revolūciju viņš uzskata par nežēlīgu līdzekli. Velss baidās no tautas masām, netic, ka tās spētu pārvaldīt valsti, tāpēc liek cerības uz gudriem, kulturāliem zinātniekiem, kas pamazām mainītu cilvēka dabu un vadītu sabiedrību.
Velss ir nesaudzīgs kritizētājs un atmaskotājs, taču, sapinies sīkburžuāziskos uzskatos, neliek saviem varoņiem darboties ta, lai viņi pārveidotu sabiedrību. Viņi nekad neiesaistās socialaja dzīvē. Buržuāziskā sabiedrība viņus ierobežo, bet viņi nemēģina cīnīties pret šiem ierobežojumiem, jo ir vientuļi un sabiedrotos nemeklē tur, kur tie atrodami — apspiestās tautas masās. Un tomēr Velsa varoņi iegūst mūsu simpātijas, jo viņi tiecas pēc lieluma, viņu domu lidojums ir augsts.
Savus uzskatus par zinātnieka stāvokli buržuāziskajā sabiedrībā Velss varbūt vislabāk izteicis romānā «Neredzamais cilvēks». Šis darbs ieņem centrālo vietu rakstnieka agrīno zinātniski fantastisko romānu virknē. Grifins, jauns zinātnieks, ieguvis prasmi un zināšanas, attīstījis savu talantu, dzīvodams pusbadā un nabadzībā. Viņam ne tikai jācīnās ar materiālajām grūtībām, bet prī jāsargās no viduvējiem zinātniekiem, kam skauž drosmīgs un neparasts prāts. Taču savu atklājumu, kam milzīga zinātniska nozīme, Grifins grib izlietot egoistiskam mērķim. «Neredzamajam cilvēkam pieder vara,» viņš saka. Paliekot neredzams, viņš var kļūt bagāts un valdīt pār citiem. Tātad ideoloģiski Grifins ir tāds pats kā sabiedrība, pret kuru viņš cinās, viņam piemīt īsta buržuāzijas pārstāvja īpašības. Mēģinādams nodibināt savu «terora valsti», Grifins iet bojā, un līdz ar viņu zūd arī vērtīgais izgudrojums, tā arī nenesot labumu cilvēkiem.
Mēs atceramies putekļainās, sairušās grāmatas sen pamestajā bibliotēkā, ko vēro Laika ceļotājs, prātodams par to, cik daudz cilvēces pūliņu ir izšķiests veltīgi. Arī Grifina, izgudrojums ir veltīgs un netiek izmantots buržuāziskajā sabiedrībā. Līdzīgu traģēdiju piedzīvo ari dimanta taisītājs, kristāla olas īpašnieks un daudzi citi Velsa varoņi — zinātnieki.
Jo vairāk Velss vēro kapitālistisko īstenību, jo vairāk viņu sāk nodarbināt morāles jautājumi. Tagad viņš saskata ne tikai pretrunu starp tehnikas iespējamo progresu un darbaļaužu augošo nabadzību, bet viņu satrauc arī pretruna starp zinātnes sasniegumiem un sabiedrības morālo pagrimumu. Līdz ar to savos nākamajos romānos un stāstos Velss arvien vairāk pievēršas ikdienai. Un tieši te jo spilgti sāk izpausties Velsa humānisms, sirsnība un smalkjūtība, viņš pazīst un izprot cilvēka dvēseli, runā par saviem varoņiem ar patiesu līdzcietību un vieglu ironiju. Tas sevišķi parādās viņa stāstos, mazāk — romānos.
Stāstu darbības vieta parasti ir provinces pilsētiņa, ko autors tik labi pazīst, varoņi — sīki veikalnieki, amatnieki, skolotāji. Lai cik sekla, vienmuļa un pelēcīga būtu viņu dzīve, rakstnieks tanī pratis saskatīt ilgas pēc skaistuma, zināšanām un piedzīvojumiem — progresa virzošo spēku. Stāsta «Skaistais uzvalks» mazais varonis ir īsts sapņotājs, sava sapņa dēļ viņš nelaimīgi iet bojā. Jauneklis stāstā «Durvis sienā» savā ikdienas dzīvē arvien tiecas pēc brīnišķīgās pasaules, kas reiz pavīdējusi aiz šīm durvīm. Jaunais skolotājs stāstā «Ābols» atsakās no izziņas ābola, taču visu mūžu nebeidz ilgoties pēc tā. Šie un daudzi citi varoņi modina žēlumu vai liek mums pasmaidīt, jo ari pats autors stāsta par viņiem ar siltu ironiju. Viņi visi ir cilvēciski, viņiem piemīt drosme pacelties pāri savai videi, ja ne citādi, tad vismaz sapņos un iztēlē.
Arī savos sadzīves romānos Velss par varoņiem izvēlas mazos cilvēkus. Romānā «Mīlestība un misters Luišams» (1900) rakstnieks notēlo tālaika Londonu, kur blakus greznībai valda nabadzība, kur spoži apgaismotu skatlogu priekšā bērni ubago penijus. Luišams cīnās, lai iegūtu izglītību, tomēr spiests atteikties no studijām, jo citādi nevar apprecēt mīļoto meiteni. Daļēji autobiogrāfiskais romāns «Kipss» (1905), kas stāsta par jaunu manufaktūras veikala pārdevēju, sevišķi izceļas ar satīriskiem angļu augstākās sabiedrības notēlojumiem. Vēl interesantāks ir romāns «Tono Bangajs» (1909), kas rāda, kā uzzeļ un izput kāda krāpnieka bizness, kā izaug monopoli. Šie darbi saturā tikpat plaši un nozīmīgi kā Velsa fantastiskie romāni, un arī šajos ļoti skaidri izpaužas Velsa sīkburžuāzisko uzskatu šaurība. Viņš tā arī neuzrakstīja sava laika episko romānu, kas viņam bija padomā.
Kad sākas pirmais pasaules karš. Velss ir viens no nedaudzajiem inteliģences pārstāvjiem Anglijā, kas aicina atbruņoties un saskata, ka Anglijas valdošās šķiras apdraud tautu vairāk nekā vācu armija. Viņa nostāju pauž jauna tipa romāns — sociāls uri politisks — «Misters Britlings beidzot saprot visu» (1916). Mak- sims Gorkijs, ko Velss mīlēja un apbrīnoja, atzina, ka «tā ir neapšaubāmi labākā, pati drosmīgākā, patiesākā un humānākā grāmata, kas Eiropā sarakstīta šī nolādētā kara laikā»!
Gorkijs rakstīja Velsam: «Esmu pārliecināts, — vēlāk, kad kļūsim cilvēcīgāki, Anglija jutīsies lepna, ka pirmā balss, kas paudusi protestu… pret kara zvērībām, atskanējusi Anglijā, un tad visi godīgie un saprātīgie cilvēki Jūsu vārdu pieminēs ar pateicību.»
H. Velsa personību, patieso godīgumu un interesi par katru progresu raksturo viņa drosmīgais brauciens uz Padomju Savienību 1920. gadā un pēc šī apmeklējuma sarakstītā- grāmata «Krievija miglā». Grāmatas un paša brauciena nozīmi var īsti novērtēt tikai tad, ja atceramies toreizējos starptautiskos apstākļus. Tas bija laiks, kad Eiropa vērsās pret jauno Padomju zemi ar imperiālistisko intervenci, ar nekaunīgiem apmelojumiem un naidu un
vadošā loma te bija tieši Anglijai. Patiesīgā grāmata īsti nepatīkami pārsteidza angļu buržuāzisko sabiedrību. Tiesa, Velss nespēj saprast revolūcijas īsto būtību. Taču viņš godīgi un aizkustinoši stāsta par Petrogradu un Maskavu, atklājot bada un sabrukuma īstos vaininiekus — interventus. Nevis komunisms, bet imperiālisms ir vainojams Krievijas postā, jo tas ir sācis intervenci un nežēlīgo blokādi. Velss kvēli stāsta par komunistu godīgumu un patiesīgumu, par viņu pārcilvēciskajām pūlēm atjaunot valst^ normālu dzīvi.
Palikdams sev uzticīgs, Velss galvenokārt interesējās par zinātnes un kultūras stāvokli Padomju Krievijā. Viņš ar dziļu apbrīnu piemin savu veco draugu Gorkiju, kas meties kultūras cīņā, stāsta par Zinātnieku namu, kur Pavlovs sevišķi grūtos apstākļos risina augstākās nervu sistēmas problēmas. Velsam par brīnumu, skolās notiek mācības, teātros — izrādes. Velss beidzot satiekas ar Ļeņinu, kas viņu pārsteidz ar saviem drosmīgajiem sapņiem, savu vienkāršību un cilvēcīgumu. Velsu nepārliecina, taču sajūsmina Ļeņina valsts elektrifikācijas plāns un viņa ticība Krievijas nākotnes varenajām perspektīvām.
Ar visu savu cieņu pret jauno sociālistisko republiku Velss tomēr apgalvo, ka rietumu pasaulei revolūcija nav piemērojama, to var glābt vienīgi reformu ceļš. Izglītot cilvēku, pareizi mācot vēsturi, — šī ir viena no Velsa mīļākajām idejām; viņš arī pats mēģina pāraudzināt cilvēku, rakstīdams grāmatas par pasaules vēsturi. 1920. gadā viņš Gorkija dzīvokli raksta, ka īsts miers un internacionālisms lielā mērā atkarīgi no šādas Izglītības.
Taču, šķiet, mūža beigās Velss pats šaubījies, vai viņam bijusi taisnība. Stāstā «Zaudētais mantojums» Velss dzēlīgi izsmej vecu savādnieku, kas visu mūžu rakstījis, lai mācītu cilvēkus, lai cīnītos pret «karu un valodām par karu, un… sociālisma maldiem, un savtīgu kapitālu…», bet neviens nelasa viņa grāmatas, un viņš nomirst, apzinādamies, ka dzīvojis veltigi.
Divdesmito gadu beigās un trīsdesmitajos gados, kad Eiropai uzbrūk fašisms, viss Velsa literārais darbs veltīts cīņai pret šīm briesmām. Balss, kas romānā «Neredzamais cilvēks» brīdina no rupja spēka, no' «terora valsts», vēl skaidrāk un zīmīgāk skan romānā «Misters Bletsvertijs Rempola salā». Romāns uzrakstīts 1928. gadā, kad šāds terors jau valdīja Eiropā. Interesanti, ka te Velss atkal pievēršas fantastikai kā kritikas metodei — tāpat kā antifašistiskajā stāstā «Dzelžotje».
1934. gadā viņš apmeklē Padomju Savienību otru reizi, redz pārmaiņas, kas dziļi ietekmē viņu, redz, ka Ļeņina lielais sapnis pakāpeniski kļūst īstenība.
Trīsdesmito gadu beigās Velss ir viens no aktīvākajiem un drosmīgākajiem angļu inteliģentiem, kas atklāti protestē pret rietumvalstu valdību noziedzīgo neiejaukšanās politiku, kas īstenībā ir izdabāšana fašismam.
Kad sākas otrais pasaules karš, Velss jau ir labi gados. Tomēr pat tad, 75 gadu vecumā, viņš spēj pārvērtēt savu nostāju. Referātā, kas nolasīts 1941. gada 27. septembri Britu Zinātnes Veicināšanas biedrības sasauktajā konferencē, Velss vēršas ne tikai pret hitle- rismu, bet ari pret rietumu pasaules «irstošo, novecojušo sociālo un politisko kārtību». «Mums, garīga darba strādniekiem, jāizlemj,» viņš raksta, «vai būsim līdzīgi grieķu vergiem un darīsim, ko pavēlēs mūsu kungi, gangsteri un peļņas rausēji, vai ieņemsim savu likumīgo vietu kā pasaules kungi un kalpi!»
1945. gada maijā, īsi pirms nāves, Velss raksta avīzei Daily Worker, paziņodams savu lēmumu gaidāmajās vēlēšanās «aktīvi •atbalstīt atdzimstošo komunistisko partiju un nodot savu balsi tās labā».
Herberts Velss ar saviem zinātniski fantastiskajiem sacerējumiem uztvēris zinātnes attīstības nākotnes virzienu. Daudz kas no viņa sapņiem ir īstenojies, kļuvis daļa no mūsu dzīves.
Velsa sacerējumi vēl arvien modina interesi par pasauli, rosina domu, iesilda mūs līdzcietībā pret cilvēkiem, liek kopā ar autoru raizēties par cilvēces nākotni, vērsties pret stingumu, aizspriedumiem un reakciju.
T. Zālīte
Жанр в блоке книги Социальная Фантастика
